Vadītspējīgi gēli galvenokārt sastāv no vadošiem komponentiem un matricas materiāliem. Atkarībā no veida tos var klasificēt šādi:
Vadītspējīgi hidrogēli: izmantojiet hidrofilus polimērus (piemēram, polivinilspirtu, hitozānu, nātrija alginātu) kā karkasu, saturiet lielu daudzumu ūdens un ievadiet jonu vai elektronisku vadošu vidi.
Jonu vadošie hidrogēli: panāk vadītspēju, izšķīdinot sāļus (piemēram, NaCl, LiCl) vai jonu šķidrumus, paļaujoties uz jonu migrāciju, lai vadītu strāvu.
Elektriski vadoši hidrogēli: panākiet elektronisko vadītspēju, iekļaujot vadošus nanomateriālus (piemēram, oglekļa nanocaurules, grafēnu, metāla nanodaļiņas) vai vadošus polimērus (piemēram, polianilīnu, polipirolu, PEDOT:PSS).
Piemērs. GelMA{0}}vadošo hidrogēlu vadītspēju var uzlabot, iepildot grafēnu vai polianilīnu.
Metāla želejas: izmantojot šķidros metālus (piemēram, gallija un gallija -indija sakausējumus) kā vadošu šķidrumu, kas imobilizēti polimēru tīklā, šiem gēliem elektroniskā vadītspēja ir pat 3,18 × 10⁶ S·m⁻¹, kas tuvojas tradicionālo metālu elektrovadītspējai, vienlaikus tiem ir arī augsta elastības modulis (70'k)
Jonu želejas: sastāv no polimēriem (piemēram, poliakrilskābes un polivinilspirta) un jonu šķidrumiem vai elektrolītiskiem sāļiem, šiem gēliem piemīt jonu vadītspēja un telpiskā tīkla struktūra, kas padara tos piemērotus elastīgiem sensoriem un biomedicīnas lietojumiem.
Vadošie organiskie hidrogēli: izveidoti, izmantojot šķīdinātāju apmaiņu (piemēram, glicerīna/ūdens sistēmu) un mehānisko apmācību, lai izveidotu daudzlīmeņu struktūras, šie gēli saglabā elastību un vadītspēju (0,64 S·m⁻¹) pat pie -80 grādiem, padarot tos piemērotus uztveršanai ļoti aukstā vidē.
Vadītspējīga sudraba pasta: izmantojot termoreaktīvas līmvielas, piemēram, epoksīdsveķus kā matricu, kas pildīta ar sudraba joniem kā galveno vadošo komponentu, šiem gēliem ir lieliska vadītspēja, un tos parasti izmanto elektroniskiem savienojumiem.